Sone Kā But (Ek Gaay) (Taurait : Hijrat 32:1-35)

Bismillaah-Hir-Rahamaanir-Raheem

Sone Kā But (Ek Gaay)

Taurait : Hijrat 32:1-35

Jab logoṅ ne dekhā ki Musā(a.s) pahaaḍ se bahut dinoṅ tak waapas naheeṅ āe[a] to wo log Haarun(a.s) ke paas jamā hue aur unse bole, “Hamaarī baat suno, tumheṅ hamaare liye ek ḳḥudā banaanā hogā jo hameṅ raastā dikhaae. Musā(a.s) ne hameṅ Misr se āzaad karaayā hai aur ab wo yahaaṅ naheeṅ hai. Hameṅ ye bhī naheeṅ patā ki unke saath kyā huā.”(1)

Haarun(a.s) ne unse kahā, “Tum apnī beewiyoṅ, beṯiyoṅ, aur beṯoṅ se sonā le kar āo jo wo pahne hue haiṅ.(2) Un saare logoṅ ne sonā utaarā jo wo pahne hue the aur unke paas le kar āe.[b](3) Unhone us saare sone ko pighlā kar ek jawaan gaay kā but banaayā.[c] Un logoṅ ne kahā, “Ai Yaaqub(a.s) ke logoṅ, ye wo but hai jiskī tumko ibaadat karnī chaahie, jisne tumko Misr se āzaadī dilaaī hai.”(4)

Jab Haarun(a.s) ne ye sab dekhā to unhone gaay ke saamne ek chabutrā banaayā aur ailaan kiyā, “Kal ham sab log jamā hoṅge aur Allaah taa’alā kī shaan me jashn manaaeṅge.”[d](5) Dusre din wo sab jaldī uṯhe aur qurbaanī dī aur bhune hue gosht kā kucẖ hissā wahaaṅ se le kar āe. Wo sab log khaane-peene ke liye baiṯh gae aur phir jashn manaane ke liye uṯh khaḍe hue aur behudā harkateṅ karne lage.(6)

Allaah taa’alā ne Musā(a.s) se kahā, “Tum jaldī se apne logoṅ ke paas neeche jaao jinko tum Misr se baahar nikaal ke laae ho. Un logoṅ ne apne āp ko barbaad kar liyā hai.(7) Un logoṅ ne bahut jaldī merā bataayā huā raastā cẖoḍ diyā. Un logoṅ[e]ne apne liye ek sone kī gaay banaaī hai jiskī wo ibaadat kar rahe haiṅ, qurbaanī pesh kar rahe haiṅ aur kah rahe haiṅ, ‘Ye wo ḳḥudā hai jiskī tumheṅ ibaadat karnī chaahie, ai Yaaqub ke logoṅ, ye wahī ḳḥudā hai jisne hameṅ Misr se āzaadī dilaaī hai.’(8) Maiṅ in logoṅ ko dekh rahā huṅ, ki ye log kitne ziddī haiṅ!(9) Is jagah se jaao aur maiṅ tumhaare logoṅ par apnā zabardast azaab naazil karuṅgā aur unko ḳḥatm kar duṅgā. Maiṅ tumhaarī nasloṅ ko barkat duṅgā aur unse hī ek azeem qaum banaauṅgā.”(10)

Musā(a.s) Allaah taa’alā ke saamne giḍagiḍaane lage, “Yā Allaah rabbul kareem, āpkā apne logoṅ ke liye ġussā kitnā saḳḥt hai. Āp ne apnī azeem taaqat se un logoṅ ko Misr se āzaad karaayā hai.(11) Kyā āp aisā karnā chaaheṅge ki Misr ke log boleṅ, ‘Allaah taa’alā ne unko hamaarī zameen se sirf islie nikaalā taaki wo unko pahaaḍoṅ me le jā kar maar ḏaaleṅ taaki unmeṅ se koī bhī zameen par ziṅdā nā bach sake?’ Yā Allaah rabbul kareem, in logoṅ par azaab kā iraadā cẖoḍ deejie.(12) Āpko yaad naheeṅ hai ki Ibraaheem(a.s), Ishaaq(a.s), aur Yaaqub(a.s) jo āpke ḳḥidmatgaar bande haiṅ unse āp ne waadā kiyā thā: ‘Maiṅ tumhaarī qaum ko itnā baḍhā duṅgā jaise āsmaan me taare aur tumhaarī nasloṅ ko waadā karī huī zameen duṅgā jiske wo log hameshā maalik raheṅge.’”(13) Islie Allaah taa’alā ne apne logoṅ par azaab bhejne kā iraadā badal diyā.(14)

Musā(a.s) pahaaḍoṅ se waapas āe aur apne saath wo donoṅ patthar kī sleṯeṅ bhī laae jis par Allaah taa’alā ne apne qaanun likhe the jo uske donoṅ taraf Khudā huā thā.(15) Un patthar kī sleṯoṅ par Allaah taa’alā ne apnā kalaam ḳḥud likhā thā.(16)

Jab janaab Yoshuā ne logoṅ ko shor machaate hue sunā to Musā(a.s) se kahā, “Jis jagah par log ṯhahre hue haiṅ, wahaaṅ se cheeḳḥ-pukaar kī āwaazeṅ ā rahī haiṅ.(17) Ye jo maiṅ sun rahā huṅ, wo cheeḳḥeṅ haar yā jeet kī naheeṅ balki gaane kī āwaazeṅ haiṅ.(18) Jab Musā(a.s) pahaaḍ ke neeche pahuṅche, jahaaṅ par log jamā the, to unhone sone kī gaay kā ek but dekhā jiske ās-paas log naach-gaanā kar rahe the. Wo ye sab dekh kar itne zyaadā naaraaz hue ki unhone apne haathoṅ se Allaah taa’alā kī dī huī sleṯoṅ ko zameen par paṯaḳḥ diyā jisse uske ṯukḍe ho gae.(19) Unhone gaay ke but ko āg me jalā kar uskā baareek churā paanī ke upar cẖiḍkā aur phir Yaaqub(a.s) kī qaum ko use peene[f] ke liye majbur kiyā.(20)

Musā(a.s) ne Haarun(a.s) se kahā, “In logoṅ ne tumhaare saath kyā kiyā, ki tumne in par itnā baḍā gunaah laad diyā?”(21) Haarun(a.s) ne Musā(a.s) se kahā, “Maiṅ āpkā ġulaam huṅ. Āp mujhse itnā zyaadā naaraaz nā hoṅ. Āp in logoṅ ko jaante haiṅ ki ye log buraaī kī taraf bhaagte haiṅ.(22) Unhone mujhse kahā thā, ‘Hamaare liye ek ḳḥudā banaao jo hameṅ raastā dikhā sake. Musā(a.s) ne hameṅ Misr se baahar nikaalā hai aur ab wo hamaare saath naheeṅ hai aur hameṅ naheeṅ patā ki unke saath kyā huā.’(23) Maine un logoṅ se kahā, ‘Jiske paas bhī sonā hai, usko utaaro.’ To un logoṅ ne mujhe jo utaar kar diyā. Maine use āg me pheṅkā, jisse ek gaay kā but ban gayā!”(24)

Musā(a.s) ne dekhā ki log qaabu se baahar ho gae haiṅ. Haarun(a.s) ne unko itnī cẖuṯ de dī thī ki wo beqaabu ho gae the, jiskī wajah se dushman unkā mazaaq uḍā rahe the.(25) Musā(a.s) ne un logoṅ se kahā, “Jo koī bhī Allaah kā baṅdā hai, wo mere paas āe!” To Laawī ḳḥaandaan ke sabhī log Musā(a.s) ke ās-paas jamā ho gae.(26) Musā(a.s) ne unse kahā, “Allaah taa’alā kā tum logoṅ ke liye ye paiġaam hai: ‘Har ādmī apnī talwaar uṯhā le aur ek kone se dusre kone tak jaae aur apne bhaaeeyoṅ, apne dostoṅ, aur apne paḍosiyoṅ ko maar de.’”(27)

To Laawī ke ḳḥaandaan waaloṅ ne Musā(a.s) ke die hue hukm ko maanā, aur us din Yaaqub(a.s) kī qaum ke teen hazaar log qatl kare gae.(28) Tab Musā(a.s) ne kahā, “Tum log apne rab kī razaamaṅdī ke liye apne beṯoṅ aur bhaaeeyoṅ ke ḳḥilaaf laḍe ho, to tum sab āj apne āpko Allaah taa’alā kī ibaadat me lagā do, taaki Allaah rabbul azeem tumko barkat de.”(29)

Dusre din Musā(a.s) ne logoṅ se kahā, “Tumne bahut baḍā gunaah kiyā hai. Maiṅ Allaah taa’alā ke paas jā rahā huṅ. Ummeed hai ki maiṅ kucẖ kar paauṅ jisse wo tumhaare gunaahoṅ ko maaf kar de.”(30) Phir Musā(a.s) waheeṅ gae jahaaṅ wo Allaah taa’alā se mile the, aur kahā, “Maiṅ bahut zyaadā afsos me huṅ, kyuṅki logoṅ ne apne liye sone kā but banā kar bahut baḍā gunaah kiyā hai.(31) Lekin agar āp chaaheṅ, to unke gunaahoṅ ko maaf kar deṅ! Agar āp unko maaf naheeṅ kareṅge, to mujhe bhī apnī likhī huī kitaab se nikaal deejie.”(32)

Allaah taa’alā ne Musā(a.s) se kahā, “Jisne bhī mere ḳḥilaaf gunaah kiyā hai, maiṅ usko apnī kitaab se nikaal duṅgā.(33) Lekin abhī jaao, aur logoṅ ko merī bataaī huī jagah par le kar jaao. Dekho, merā farishtā tumhaare āge-āge chalegā, phir bhī ek din āegā jab maiṅ unko unke gunaah ke liye sazā duṅgā.”(34) Phir Allaah taa’alā ne un logoṅ ko wabā se sazā dī thī, kyuṅki un logoṅ ne Haarun(a.s) kī banaaī huī gaay kī ibaadat karī thī.(35)